ŚrīmadBhāgavatam | Parāyaṇam

Canto 01 | Chapter 02

Establishing the principles of devotion to Bhagavān

(Sūta Maharṣi explains the nature of devotion to Bhagavān as the essence of dharma, the glory of ŚrīmadBhāgavatam, and the supremacy of bhakti yoga as the foremost path to the highest good.)

Chapter introduction

In the Second Chapter, Sūta Mahārṣi responds to the questions raised by Śaunaka and the assembled sages, explaining the supreme goal of human life. He teaches that the essence of all dharma is to awaken selfless devotion to the Supreme Lord and describes how the heart becomes purified through bhakti, allowing realization of the Supreme Truth to gradually unfold.

This chapter further explains that hearing ŚrīmadBhāgavatam and glorifying ŚrīmanNārāyaṇa sanctify the inner being, remove the influence of the modes of passion and ignorance, and establish steady devotion within the heart. By clearly revealing the relationship between bhakti, knowledge, and detachment, it establishes devotion to the Supreme Lord as the foremost path to ultimate welfare and spiritual perfection.

Ślokapāṭham

atha śrīmadbhāgavata parāyaṇam
prathama skandhe dvitīyo’dhyāyaḥ
 
(vyāsa uvāca)
iti sampraśnasaṁhṛṣṭo viprāṇāṁ raumaharṣaṇiḥ ।
pratipūjya vacas teṣāṁ pravaktum upacakrame ॥
॥ 01.02.01 ॥
(sūta uvāca)
yaṁ pravrajantam anupetam apetakṛtyaṁ
dvaipāyano virahakātara ājuhāva ।
putreti tanmayatayā taravo’bhineduḥ
taṁ sarvabhūtahṛdayaṁ munim ānato’smi ॥
॥ 01.02.02 ॥
yaḥ svānubhāvam akhilaśrutisāram ekaṁ
adhyātmadīpam atititīrṣatāṁ tamo’ndham ।
saṁsāriṇāṁ karuṇayāha purāṇaguhyaṁ
taṁ vyāsasūnum upayāmi guruṁ munīnām ॥
॥ 01.02.03 ॥
nārāyaṇaṁ namaskṛtya naraṁ caiva narottamam ।
devīṁ sarasvatīṁ vyāsaṁ tato jayam udīrayet ॥
॥ 01.02.04 ॥
munayaḥ sādhu pṛṣṭo’haṁ bhavadbhir lokamaṅgalam ।
yat kṛtaḥ kṛṣṇasampraśno yenātmā suprasīdati ॥
॥ 01.02.05 ॥
sa vai puṁsāṁ paro dharmo yato bhaktir adhokṣaje ।
ahaituky apratihatā yayātmā suprasīdati ॥
॥ 01.02.06 ॥
vāsudeve bhagavati bhaktiyogaḥ prayojitaḥ ।
janayaty āśu vairāgyaṁ jñānaṁ ca yad ahaitukam ॥
॥ 01.02.07 ॥
dharmaḥ svanuṣṭhitaḥ puṁsāṁ viṣvaksenakathāsu yaḥ ।
notpādayed yadi ratiṁ śrama eva hi kevalam ॥
॥ 01.02.08 ॥
dharmasya hy āpavargyasya nārtho’rthāyopakalpate ।
nārthasya dharmaikāntasya kāmo lābhāya hi smṛtaḥ ॥
॥ 01.02.09 ॥
kāmasya nendriyaprītir lābho jīveta yāvatā ।
jīvasya tattvajijñāsā nārtho yaś ceha karmabhiḥ ॥
॥ 01.02.10 ॥
vadanti tat tattvavidas tattvaṁ yaj jñānam advayam ।
brahmeti paramātmeti bhagavān iti śabdyate ॥
॥ 01.02.11 ॥
tac chraddadhānā munayo jñānavairāgyayuktayā ।
paśyanty ātmani cātmānaṁ bhaktyā śrutagṛhītayā ॥
॥ 01.02.12 ॥
ataḥ pumbhir dvijaśreṣṭhā varṇāśramavibhāgaśaḥ ।
svanuṣṭhitasya dharmasya saṁsiddhir haritoṣaṇam ॥
॥ 01.02.13 ॥
tasmād ekena manasā bhagavān sātvatāṁ patiḥ ।
śrotavyaḥ kīrtitavyaś ca dhyeyaḥ pūjyaś ca nityadā ॥
॥ 01.02.14 ॥
yad anudhyāsinā yuktāḥ karmagranthinibandhanam ।
chindanti kovidās tasya ko na kuryāt kathāratim ॥
॥ 01.02.15 ॥
śuśrūṣoḥ śraddadhānasya vāsudevakathāruciḥ ।
syān mahatseveyā viprāḥ puṇyatīrthaniṣevaṇāt ॥
॥ 01.02.16 ॥
śṛṇvatāṁ svakathāḥ kṛṣṇaḥ puṇyaśravaṇakīrtanaḥ ।
hṛdy antaḥstho hy abhadrāṇi vidhunoti suhṛtsatām ॥
॥ 01.02.17 ॥
naṣṭaprāyeṣv abhadreṣu nityaṁ bhāgavatasevayā ।
bhagavaty uttamaśloke bhaktir bhavati naiṣṭhikī ॥
॥ 01.02.18 ॥
tadā rajastamobhāvāḥ kāmalobhādayaś ca ye ।
ceta etair anāviddhaṁ sthitaṁ sattve prasīdati ॥
॥ 01.02.19 ॥
evaṁ prasannamanaso bhagavadbhaktiyogataḥ ।
bhagavattattvavijñānaṁ muktasaṅgasya jāyate ॥
॥ 01.02.20 ॥
bhidyate hṛdayagranthiś chidyante sarvasaṁśayāḥ ।
kṣīyante cāsya karmāṇi dṛṣṭa evātmanīśvare ॥
॥ 01.02.21 ॥
ato vai kavayo nityaṁ bhaktiṁ paramayā mudā ।
vāsudeve bhagavati kurvanty ātmaprasādanīm ॥
॥ 01.02.22 ॥
sattvaṁ rajas tama iti prakṛter guṇās tair
yuktaḥ paraḥ puruṣa eka ihāsya dhatte ।
sthityādaye hariviriñcihareti saṁjñāḥ
śreyāṁsi tatra khalu sattvatanor nṛṇāṁ syuḥ ॥
॥ 01.02.23 ॥
pārthivād dāruṇo dhūmas tasmād agnis trayīmayaḥ ।
tamasas tu rajas tasmāt sattvaṁ yad brahmadarśanam ॥
॥ 01.02.24 ॥
bhejire munayo’thāgre bhagavantam adhokṣajam ।
sattvaṁ viśuddhaṁ kṣemāya kalpante ye’nu tān iha ॥
॥ 01.02.25 ॥
mumukṣavo ghorarūpān hitvā bhūtapatīn atha ।
nārāyaṇakalāḥ śāntā bhajanti hy anasūyavaḥ ॥
॥ 01.02.26 ॥
rajastamaḥprakṛtayaḥ samaśīlā bhajanti vai ।
pitṛbhūtaprajeśādīn śriyaiśvaryaprajepsavaḥ ॥
॥ 01.02.27 ॥
vāsudevaparā vedā vāsudevaparā makhāḥ ।
vāsudevaparā yogā vāsudevaparāḥ kriyāḥ ॥
॥ 01.02.28 ॥
vāsudevaparaṁ jñānaṁ vāsudevaparaṁ tapaḥ ।
vāsudevaparo dharmo vāsudevaparā gatiḥ ॥
॥ 01.02.29 ॥
sa evedaṁ sasarjāgre bhagavān ātmamāyayā ।
sadasadrūpayā cāsau guṇamayā guṇo vibhuḥ ॥
॥ 01.02.30 ॥
tayā vilasiteṣv eṣu guṇeṣu guṇavān iva ।
antaḥ praviṣṭa ābhāti vijñānena vijṛmbhitaḥ ॥
॥ 01.02.31 ॥
yathā hy avahito vahnir dāruṣv ekaḥ svayoniṣu ।
nāneva bhāti viśvātmā bhūteṣu ca tathā pumān ॥
॥ 01.02.32 ॥
asau guṇamayair bhāvair bhūtasūkṣmendriyātmabhiḥ ।
svanirmiteṣu nirviṣṭo bhuṅkte bhūteṣu tadguṇān ॥
॥ 01.02.33 ॥
bhāvayaty eṣa sattvena lokān vai lokabhāvanaḥ ।
līlāvatārānurato devatiryaṅnarādiṣu ॥
॥ 01.02.34 ॥
 
iti śrīmadbhāgavate mahāpurāṇe pāramahaṁsyāṁ saṁhitāyām ।
prathama skandhe dvitīyo’dhyāyaḥ ॥

Other Study Paths | Canto 01 | Chapter 02

Scroll to Top